427 GALLERY

Kad Murčello ar nagiem sāka plēst Jukatanas pussalu, pavērās saulē izbalējusi, plāksnēs drūpoša klints. Starp tām sagūstīta hibernēja Margrieta, kā vinila novelcene. Ar tīģera ūsām, aksolotla acīm.

Izstāde domā par fotogrāfisko attēlu kā līdzbūtni. Nevis kā reprezentāciju vai pierādījumu, bet kā pavadošu formu, kas pastāv attiecībās starp materiāliem, starp cilvēkiem, starp klātbūtni un atmiņu. Jēdziens “familiar” (familiar spirit) apzīmē necilvēcisku pavadoni, būtni, kas ilgstoši piesaistīta raganai vai citai maģijas praktizētājai. “Familiar” ir attiecību struktūra, kas balstās ilgstošā kopā būšanā. Nereti šī būtne ieņem dzīvnieka formu, piemēram, kaķa, putna, suņa vai krupja veidolu. Izstāde piedāvā skatīt fotogrāfisko attēlu šādā līdzbūtnes režīmā, kā klātbūtni, kas seko un mainās kopā ar nesēju. Darbu pamatā ir analogs fotogrāfijas negatīvs, filma kā sākotnējais attēla ķermenis. Negatīvs netiek uztverts kā starpposms ceļā uz “gatavu” attēlu. Šeit fotogrāfija kļūst par ceļotāju. Viņas ceļojums sākas brīdī, kad filma tiek ievietota kamerā. Tad viņa nonāk gaismā, kustībā, nejaušībās, kļūdās un ieraudzīšanas mirklī. Pēc tam viņa iziet cauri attīstīšanai, žāvēšanai, skenēšanai, failu apstrādei un drukām. Šajā ceļā viņa iziet cauri daudzām rokām, instrumentiem, virsmām un tehnoloģijām. Katrā posmā viņa saņem nospiedumu. Viņai veidojas rētas, skrāpējumi, grauds. Viņa var apdegt, pārsātināties, izbalēt. Izstāde domā par arhīvu nevis kā sakārtotu sistēmu, bet kā organismu. Kā vidi, kur attēli uzkrājas, slāņojas un kļūst pusdzīvi. Lai gan visi attēli ir analogi, to dzīve neizbēgami saskaras ar digitālo apriti. Analogais pārtop par rēgprogrammatūru. Attēls turpina pastāvēt galvā, domās un ekrānos, kā fails cietajā diskā, kā kopija USB zabatmiņā, kā pielikums e- pastā, kā dublējuma rezerves kopija. Šajā apritē attēli sadalās digitālos putekļos un nosēžas kolektīvajā vizuālajā laukā. Te fotogrāfijas ķermenis digitalizējas un kļūst par datu nesēju, par seju, kas sevī ietver neskaitāmas paroles, piekļuves kodus un atļaujas. Viņa kļūst meklējama, salīdzināma un atpazīstama, reizēm arī sajaukta. Līdzība sāk darboties kā funkcija, kas atver kontus un arhīvus. Izstāde pati funkcionē kā līdzbūtne šiem darbiem. Tā ir pagaidu āda, uzvilkta konkrētā laikā un telpā. Kad tā tiek novilkta, paliek nospiedumi. Virsmas, audumi, materiālu atlikumi – liecības par kopābūšanu. – Agate Tūna Agate Tūna ir starpdisciplināra māksliniece, kas savos darbos izmanto analogās un eksperimentālās fotogrāfijas tehnikas, kā arī video un skaņas kompozīciju metodes. Tūnas mākslinieciskā prakse pēta garīguma un tehnoloģiju attiecības no sievietes skatpunkta. Balstoties uz pētniecību un tīklveida domāšanu, viņa seko pavedieniem starp savas ģimenes garīgo mantojumu, hantoloģiju, kvarca kristāliem un tehnoloģiskajiem rēgiem, vienlaikus analizējot, kā vēsturiski naratīvi, personīgā pieredze un tehnoloģiskā